Ezera rakšana

Ap 1790. gadu gar veco Kolcenes muižas ēku, kas bija celta pakalnā, caur zemu un mitru pļaviņu no lielā Laugas purva tecējusi necila upīte, kas piepildījusi Dzirnavu dīķi dzirnavu darbināšanai.
Kādu dienu grāfiene, staigādama pa muižas takām, iedomājusi, ka ainavu varētu papildināt ar plašāku ezeru, kā tas pie daudzām muižām bijis. Ar savu domu tā griezusies pie grāfa Mellina kunga, kas šo ideju atzinis par labu esam.
Grāfs sasaucis savus ļaudis un aicinājis talkā rakt dīķi, par darbu solot labu samaksu. Zemnieki labprāt uzņēmušies smago darbu. Peļņas nolūkā šurp  braukuši arī kaimiņu muižu zemnieki. Piecus gadus tolaik veidots dīķis, rokot ar lāpstām. Zemi bēruši grozos un zirga ratos, lai vestu  uz pakalniem ap ezeru. Ezera pretējā krastā veidota saliņa. Lai uzkrātu ūdeni un regulētu tā līmeni, veidotas slūžas.
Tā kā dīķis bijis plašs savos apmēros, tad to no tiem laikiem jau dēvēts par Bīriņu ezeru.
Arī Jaunās pils ēkas celtniecības laikā ezers ticis plašināts un tā krasts pils pusē pārveidots. Vietējie par atcerās vectēvu stāstus par zirgu vilktu ratu rindu, kuras galā stājās tukšie rati, bet no otra gala devās prom ar zemi pilnie rati, lai izbērtu vezumu, un atkal stātos rindas sākumā.