Kā Kolcene par Bīriņiem pārtapa

Ap 1577. gadu Ivana Bargā karaspēks Rīgas bīskapijā un citviet Latvijā bija ieņēmis daudzas zemes un pilis. Tostarp arī Cēsis.
Turaidas pārvaldnieks un rakstvedis Jānis Bīrings (Johans Bīrings) bija nolēmis atņemt krieviem Cēsis, jo uzzinājis, ka tur apmeties neliels skaits kareivju. Viņš noorganizējis trieciengrupu no 100 vācu, 50 poļu kareivjiem un 200 latviešu zemniekiem. Paņēmuši līdzi divas garas kāpnes, vīri nakts stundā ieradušies pie Cēsu pilsētas mūriem. Bīrings licis piesliet kāpnes pie mūra un daļai no grupas rāpties pāri.
Talkā nācis arī kāds Cēsu kalējs, kas līdzējis atmūķēt vārtus, pa kuriem tad pilsētā tikuši ienākt arī pārējie kareivji. Krievi nakts aizsegā apjukuši, jo nav varējuši aptvert, cik lieli īsti ir pretinieku spēki, mukuši pagrabos. Tur tad Bīringa vīri tos arī sagūstījuši.
Līdzīgā ceļā Bīrings līdzējis atbrīvot no Krievijas cara Ivana Bargā iebrukumiem arī Limbažus, Burtniekus, Straupi un Nītauri. Kā pateicību no Polijas karaļa pēcāk saņēmis dāvinājumā Kolcenes muižu.
Lai gan Bīrings še saimniekojis ne ilgāk par 20 gadiem, apkārtnes zemnieki cauri gadsimtiem, godādami savu drošsirdīgo saimnieku, saukuši Kolcenes muižu par Bīriņa (Bīringa) muižu, līdz neatkarīgās Latvijas laikā vieta oficiāli ieguvusi Bīriņu nosaukumu.