Komisijas nams

Katrai ēkai ir savs vēstures stāsts, bet visraibākais Bīriņu muižā tas ir nelielai divstāvu būvei Dzirnezera krastā.
Toreiz, kad muižā dzīvojis grāfs Ludvigs Augusts Mellins, tajā vietā atradies vešūzis (veļas māja). Ap 1814.gadu, kad grāfs ticis izvirzīts par Dzimtbūšanas revīzijas komisijas vadītāju, viņš raudzījis pēc vietas komisijas saieta nama būvei, lai sanākšanas varētu noturēt ārpus Rīgas, un nolēmis to celt vecā vešūža vietā. Tuvu muižas ēkai, bet tajā pat laikā nostāk, netraucējot ģimenes dzīvi. Būdams zemnieku draugs un labvēlis, viņš ilgi vadītāja amatā gan nebijis.
Tad nu saietu nams pārtapis par pirmo skolu-dārziņu, kur muižas ļaužu bērni guvernantes uzraudzībā vadījuši dienas, lai vecāki varētu netraucēti strādāt muižas darbos. Dažu labu reizi arī pats grāfs atradis brīvu brīdi pabūt kopā ar bērniem un pamācīt tos vācu mēlē.
No ļaužu mutes dzirdēts, ka kādu brīdi šī ēka kalpojusi arī kā krogus ēka. Tad nākamie muižas mantinieki Pistohlkorsi izveidojuši jauno ceļu, kas vijies uz Neibādi (Saulkrastiem) apkārt ezeram, ne vairs caur muižas pagalmu kā senāk, un ticis izbūvēts ceļamalā jaunais Saulīškrogs .Tā nu vecais krogs savu nozīmi zaudējis.
Bet ēka turpinājusi dzīvot, jo to nodevuši burvīgas kundzes, Pistohlkorsu radinieces rīcībā, kurai pūrā bijis daudz skaistu pasaku. Viņa dzīvojusi kopā ar savu laika kavētāju Isakovas kundzi un papagaili.  Uz turieni muižkungu bērni gājuši ar prieku. Tikai viņiem bijis jābūt pieklājīgiem  un klusiem, jo kopš jaunākā dēla dzimšanas dienas krustmāmiņa bijusi kurla un lasījusi vārdus no lūpām. Vajadzējis tikai skaidri veidot skaņas.
Savukārt “padomju gados”, kad muižas ēkās bijusi iekārtota sanatorija, tur izveidots ārstniecības korpuss ar dūņu vannām un ārstnieciskajām dušām pagrabstāvā, fizioterapijas, zobārsta, rentgena kabinetu un masāžas telpu.
Šobrīd tā ir firmas administrācijas ēka.
Kur nu vēl bagātāku mūžu vienai nelielai ēkai!