Mīlestības vārdā

Kolcenes (tagad Bīriņu) muižas īpašniekiem Aleksandram un Elionorai Pistolkorsiem bija trīs bērni – meita Renāte un divi dēli, Maksis un Ēriks. 
Kādu dienu ģimene saņēma ziņu, ka jaunākais dēls Maksis gājis bojā dienestā. Tā rezultātā Ēriks, pārdzīvojot sava jaunākā brāļa Makša nāvi, iegrima smagā depresijā. Tolaik pie māsas Renātes par kalponi strādāja jauka un piemīlīga meitene, kam bija uzticētas rūpes par Ēriku slimības laikā, un drīz vien mājinieki ievēroja, ka abu jauniešu attiecības sniedzas krietni vien tālāk par draudzīgu aprunāšanos.
Pēc kāda laika Ēriks mātei pavēstīja, ka vēlas apprecēt kalpu meiteni. Māte nevarēja pieļaut domu, ka dēls precas ar zemas kārtas meiteni, un nolēma rīkoties ar viltu, cerēdama, ka kalpone aizies no muižas, ja tiks apmuļķota. Viņa uzrakstīja vēstuli, ko pirms izbraukšanas no muižas it kā atstājis Ēriks. Tajā bija teikts, ka viņš nolēmis precēt savai kārtai piederīgu sievu. Tobrīd māte nezināja, ka meitene bija gaidībās. Nespēdama izturēt rūgto vilšanos un gaidāmo negodu, meitene pakārās. Ēriks, nespēdams un nevēlēdamies dzīvot bez savas mīļotās, izgāja muižas parkā un nošāvās. Tas notika 1912. gada ziemā, bet abu jauniešu mīlas stāsts virmo ļaužu valodās vēl šodien.

Arī meita Renāte, par spīti iepriekšējiem notikumiem, iemīlēja zemākas kārtas cilvēku - mežsarga dēlu Paulu Moltrehtu. Viņa, neklausoties mātes draudos, aizgāja no mājām un apprecējās ar savu mīļoto bez mātes svētības. Tomēr ir zināms, ka vēlāk māte samierinājās, svētīja šo savienību un kļuva par vecmāmiņu ar kuplu mazbērnu pulku.
Šie mīlas stāsti bija nopietns izaicinājums tā laika sabiedrības uzskatiem, noteikumiem, kā arī dziļas un spēcīgas mīlestības apliecinājumi.