Zādzība grāfa Mellina muižā

Autors - Arkādijs Koško.
No krievu valodas tulkojusi Dina Tilaka.

Vendenes apriņķī, Vidzemes guberņā vietējā magnāta Grāfa Mellina muižā bija notikusi prāva zādzība.
Cik atceros, šis notikums attiecās uz deviņsimto gadu pašu sākumu. Muižā notikušās zādzības izmeklēšana gan nebija manā kompetencē, bet grāfa sūdzība vietējam gubernatoram par Vendenes policijas bezdarbību pamudināja viņu vērsties pie manis ar piedāvājumu ņemt lietu savās rokās.
Pēc gubernatora teiktā grāfam bija nolaupītas pietiekami daudz vērtslietas: daži pudi sudraba, daži zelta galda piederumi, vesela kastīte ar sīkiem briljantiem, senu miniatūru kolekcija, dažas grāfienes dārglietas, procentu maksājumu dokumenti un vēl, vēl, vēl ...
Kopā ar diviem lietpratīgiem ierēdņiem – Grundmanu un Leinu, izbraucu uz notikuma vietu.
Grāfa muiža bija brīnišķīga. Šis, to Vidzemes bruņinieku pēctecis, kuri dažus gadsimtus atpakaļ bija iesakņojušies šajā pusē, bija sev apkārt radījis milzu greznību. Viņa mājas bija īsta pils.
Man un maniem ceļabiedriem tika ierādīti jauki apartamenti. Mēs ieradāmies agri no rīta, un mūs sagaidīja ne ta pārvaldnieks, ne ta mājas uzraugs.
Mums nekavējoties tika pasniegta tēja, eleganti servēta, un pārvaldnieks pavēstīja, ka audience pie grāfa man noteikta uz divpadsmitiem.
Un tik tiešām, tieši pusdienlaikā mani pieņēma. Grāfs izturējās laipni, bet cēli. Viņš lūdza mani apkopot visus spēkus, lai zādzība tiktu atklāta, bet pēc tam nekavējoties paziņoja, ka grāfienes ”iznāciens” notiks brokastu laikā. Un tas patiesi bija “iznāciens”. Viņa ieradās pie galda svinīgā tērpā, rotājusies ar briljantiem, dažu aptekšņu pavadībā, kas acīmredzot spēlēja galma dāmu lomu. Brokastis pagāja diezgan stīvi. Grāfiene, pieminot zādzību, īpaši pārdzīvoja par mazu apzeltītu grāmatiņu, kas kalpoja to dejotāju vārdu pierakstiem, kam dejas bija apsolītas.
Pēc viņas vārdiem grāmatas vāciņu rotāja neaprakstāmi meistarīga miniatūra, bet zem tās atradās sīks pulkstenītis, ne lielāks par sudraba desmitkapeiku- īsts šedevrs.
Uz brokastīm bija uzaicināts arī vietējā apriņķa priekšnieks, kas līdz šim bija bezcerīgi nodarbojies ar zādzības izmeklēšanu. Patērzējis ar viņu pēc brokastīm, nācu pie atziņas, ka izmeklēšana tikusi veikta bezgala pavirši un virspusēji.
Es vispirms pievērsos darbības vietas apskatei. Lietas izrādījās pazudušas no visjaunākās konstrukcijas ugunsdrošā skapja, kas bija novietots nelielā istabā līdzās grāfa kabinetam. Šī telpa atradās mājas pirmajā stāvā, kur atradās tikai parādes un saimes telpas; no ārpuses bija divas durvis,- galvenā ieeja un durvis no stiklotās verandas dārza pusē. Dārzs piekļāvās ezeram, ap versti platam; pretējo krastu klāja mežs. Atslēgas no neēvelētā skapja glabājās grāfa rakstāmgaldā, to bez grāfa zināja tikai pārvaldnieks, kas mūs sagaidīja. Kārtība mājās bija tīri vāciska. Pirms naktsmiera pats grāfs personīgi pārbaudīja slēdzenes, sakarā ar ko, iekļūt nakts laikā mājā, nelaužot atslēgas, bez palīdzības no iekšienes bija praktiski neiespējami. No brīža, kad grāfs pēdējo reizi pārbaudīja savu skapi, līdz zādzības konstatēšanai bija pagājušas trīs diennaktis- šajā laikā zagļi bez jebkādiem šķēršļiem varēja rīkoties ar laupījumu. Pie tā jāpieskaita vēl nedēļa, kas aizritēja vietējam apriņķa priekšniekam veicot neauglīgu izmeklēšanu. Tik ilgs laiks, protams, deva iespēju zagļiem ne vien labi paslēpt nozagto, bet arī aizmēzt pēdas.
Uzmanīga skapja un durvju apskate parādīja, ka tās visas vērtas ar atslēgām, jo pat pie visprecīzākās uzlaušanas tā vai tā paliek pēdas skrāpējuma formā.
Es pajautāju grāfam, vai viņš ir pārliecināts par sava pārvaldnieka godīgumu.
-   Kā pats sev!- atbildēja grāfs.- Meijers dzīvo pie manis jau divdesmit gadus un ir man uzticīgs ar sirdi un dvēseli. Jā, beidzot viņš no manas puses nostādīts īpašos apstākļos: esmu uzcēlis viņam māju, uzdāvājis 50 desetīnas zemes, viņa dēli ar manu gādību ieguvuši augstāko izglītību. Lai ko jūs teiktu- cilvēciska pateicība nav tukša skaņa, un tā noteikti nav sveša arī Meijeram. Kas attiecas uz pārējiem kalpiem, par to taujājiet viņam, es par tiem neinteresējos, uzticot Meijeram veidot kalpu loku.
Pabeidzis apskati un saņēmis no grāfa atsauksmi par pārvaldnieku, es nonācu strupceļā. Nolaupītā svars sasniedza aptuveni 9 pudus; lai šo smagumu iznestu no mājas un veiksmīgi aizgādātu, vajadzētu vairāku cilvēku piedalīšanos un, visticamāk, arī zirgu.
Vakarpusē atgriezās Grundmans un Leins, kas dienu pavadīja tuvējā apkārtnē.
Uzķert valodas, kas kaut nedaudz varētu uzvest uz pēdām, viņiem neizdevās. Par grāfieni ļaudis atsaucās labi, bet grāfu raksturoja kā ļoti skopu cilvēku, kas kalpotājiem maizi atsver tikpat kā zelta svariņos.
-   Vai varat man iedot precīzu kalpotāju sarakstu, minot gan mājā šobrīd esošos kalpus, gan tos, kas kalpojuši tajā pēdējos gados?- es jautāju Meijeram.
-   Nu jā, protams ! Esmu precīzs cilvēks un šim nolūkam vedu speciālu grāmatu. Ja vēlaties, tad lapu malās es varu priekš jums atzīmēt, kad un par ko tika atlaists viens vai otrs kalpotājs.
-   Brīnišķīgi! Lūdzu, dariet tā.
Ar šo pašu jautājumu es griezos arī pie vietējā apriņķa priekšnieka.
Pavisam drīz pārvaldnieks stādīja priekšā sarakstu ar aptuveni četrdesmit uzvārdiem. Dažiem vārdiem līdzās bija norādīts “atlaists par saldumu piesavināšanos”,” sodīts par rupjību”, ”nekārtīgs” u.t.t.
Iepazinušies ar sarakstu, mēs neatradām tajā vārdus, kas būtu saistāmi ar noziedzīgu pagātni Rīgas policijā.
-   Sakiet, - es vaicāju pārvaldniekam, - vai mežs ezera pretējā pusē tika pārmeklēts?
-   Jā, apriņķa priekšnieks to pārmeklēja.
Neskatoties uz to, es nolēmu jau nākamajā dienā vēlreiz uzmanīgi veikt apskati.
Kad ieradās manis uzaicinātais apriņķa priekšnieks, es uzdevu viņam jautājumu:
-   Jūs labi pārmeklējāt mežu?
-   Mēs taču to vispār nepārmeklējām.
-   Kā nepārmeklējāt? Bet ko tad saka Meijers?
-   Nezinu.
Atsaucis pārvaldnieku, es izteicu savu izbrīnu. Viņš kaut kā saminstinājās un metās mani pārliecināt, ka es viņu ne tā sapratu, ka mežs tiešām netika pārmeklēts un tā...
-   Labi! Jūs pagaidām man neesat vajadzīgs. Tagad es vēlos aprunāties ar apriņķa priekšnieku.
Pārvaldnieks nelabprāt devās projām un, kā man šķita, neatgāja no aizvērtajām durvīm. Es tās veicīgi atrāvu vaļā, gandrīz savainojot Meijeru. Viņš tūliņ centās saldā mēlē man piedāvāt tēju, izliekoties, ka tieši šī iemesla dēļ atgriezies.
-    Pateicos Jums! Nevajag mums tēju. Atstājiet mūs divatā.
Meijers paklanījās un šoreiz tiešām devās projām.
-   Jā, starp citu, jūs jautājāt man kalpotāju sarakstu,- ieminējās apriņķa priekšnieks, - Lūk tas, Jūsu godība. Es to paņēmu no muižas īpašnieku policijas.
Man nebija pat priekšstata par tādas iestādes eksistenci.
Salīdzinājis abus sarakstus, es, par brīnumu sev, atradu tajā kāda Otto Viļnesa, bijušā grāfa sulaiņa vārdu, kas atlaists gadu atpakaļ un netika uzrādīts pārvaldnieka sarakstā.
Padalījies atklātajā jaunumā ar saviem aģentiem, no Grundmaņa izdzirdēju šādu ziņu:
-   Otto Vilness? Man šis vārds labi zināms. Mēs vēl dienējām Rīgā, kad šis jauneklis tika meklēts saistībā ar pamatīgu zādzību. Es tagad atminos arī viņa kā zagļa iesauku- “ vice - freilene”, kas krieviski nozīmē “vecmeita”.
Acīmredzot mēs bijām nonākuši uz zagļu pēdām. Es piekodināju saviem aģentiem klusēt līdz zināmam laikam, jo bija nepieciešams atrast ne vien zagļus, bet arī laupījumu. Nebija vajadzības darīt zināmas mūsu aizdomas Meijeram, kas visticamāk bija iejaukts šajā zādzībā, tā kā šis varētu brīdināt par briesmām savus līdzzinātājus.
Īpašu uzmanību es pievērsu mežam; visticamāk cauri tam tika aizvestas nozagtās lietas. Pārnest ar rokām nolaupīto no mājas līdz ezeram nesagādātu īpašas grūtības, vajadzēja pāriet tikai caur dārzu kādus 30 soļus. Tur arī stāvēja piesietas laivas. Iekraujot nolaupīto vienā no tām un pārpeldot pāri uz otru krastu, varēja nesteidzoties pārlikt visu ratos, kas kaut kur koku biezoknī jau gaidīja zagļus. Tur arī, kā zināms, sākās ceļš cauri mežam, kas veda uz kaimiņu ciematiem.
Tāpēc nākošajā rītā trīsdesmit cilvēki ar mani, Grundmanu un Leinu priekšgalā devās uz mežu. Tas aizņēma pietiekami plašu teritoriju- aptuveni 400 desetīnas.( 1 desetīna ir aptuveni 1,0925 ha)
Pirmajai reizei es aprobežojos ar ceļa un tai 200 asu platumā pieguļošās malas apskati. Pēc dažu stundu meklējumiem zem kāda lazdu krūma tika atrastas divas tukšas ozolkoka kastes sudraba glabāšanai. Pie tam Grundmans atpazina apkārtni, paziņojot, ka ceļa galā atrodas dzirnavas, kas pieder Otto Viļnesa brālim. Vakarā mēs atgriezāmies mājās, un grāfs, ieraudzīdams atrastās kastes, atplauka nelielā cerībā.
Nākamie meklējumi mežā nedeva rezultātus. Turpmāka viesošanās muižā man šķita lieka, un mēs atgriezāmies Rīgā. Lai gan pirms aizbraukšanas es iegāju tuvākajā pasta nodaļā, kas apkalpoja muižu, lai satiktu pasta vadītāju:
-   Vai jūs pazīstat Meijera rokrakstu?
-   Kā nu ne, ļoti labi pazīstu.
-   Tad nu, lūk, esiet tik laipns, pārskatiet visas, ko viņš sūta, kā arī, ko viņš saņem. Uz mana rēķina iztaisiet to kopijas un atsūtiet man. Protams, jums jāievēro pilnīga slepenība.
Atgriezies Rīgā, nekavējoties sāku meklēt Otto Viļnesu. Pēc adresu galda informācijas Rīgā viņš nemita. Tad es nolēmu nosūtīt aģentu uz dzirnavām pie Viļnesa brāļa. Šis komandējums nerādījās viegls, jo vajadzēja apsekot dzirnavas, iepazīties ar tās iemītniekiem, pie tam neradot nekādas aizdomas; jāņem vērā, ka Viļnesi bija pilnībā neuzticīgi, uzmanīgi un, ņemot vērā pagātnē piedzīvoto, labi pazina izmeklēšanas metodes un paņēmienus.
Tāpēc tika izstrādāts šāds plāns. Rīgā darbojās Evanģēlistu biedrība, kas iedzīvotāju vidū izplatīja drukātus Evanģēlija eksemplārus. Pie tās bija piesaistīti daudzi izplatītāji, kas staigāja pa ciemiem ar īpašām somām, piepildītām ar ticības grāmatām. Devies uz biedrību, es izlūdzos mandātu, somu un desmit eksemplārus Evanģēlija uz sava aģenta Leina vārda, kas tad arī devās uz dzirnavām. No vilciena stacijas līdz pašām dzirnavām viņš devās kājām, bez cepures, iedziļinoties Svēto rakstu lasīšanā. Dzirnavās viņš sastapa Viļnesa brāli, bet “vice- freilenes” nebija. Leins atgriezās atpakaļ būtībā bez nekā. Viņš tikai noskaidroja, ka Viļnesi ir Meijera tiešie radinieki no mātes puses.
Es ķēros pie jauna plāna veidošanas laupītāju notveršanai, un te pēkšņi saņēmu pasta priekšnieka veikto kopiju vēstulei, ko pārvaldnieks sūtījis Otto Viļnesam. Vēstule bija adresēta uz Rīgu, un tajā bija šādas rindas:
“Dārgais Otto.
Šajās dienās no Rīgas pie mums bija ieradušies mednieki. Pamedīja mežā, kaut ko nošāva, bet pēc tam, pazaudējuši jebkādas medījuma pēdas, devās prom.
Pie mums atkal ir miers un klusums.”
Es ar saviem aģentiem nekavējoties devos uz vēstulē norādīto adresi. Norādītais dzīvoklis nebija uz Otto Viļnesa vārda, bet tur sastapām viņa māti.
Kur jūsu dēls?- jautāju viņai.
Otto pirms trim dienām aizbrauca uz Pēterburgu.
Kāda ir viņa adrese Pēterburgā?
To gan nezinu, viņš vēl nav rakstījis.
Mēs veicām kratīšanu dzīvoklī, bet no grāfa mājās nozagtā neko neatradām. Pa to starpu Grundmans ievēroja, ka vecene visu laiku tur rokās kaut kādu grāmatu, neizlaižot ne minūti. Viņš to atņēma un pārlapojot atrada apzīmogotu vēstuli, kas adresēta pārvaldniekam Meijeram. Konverts bija atvērts. Vēstulē bija šāds saturs:
“Dārgais tēvoci!
Dodos tagad uz staciju, braucu uz Pēterburgu. Steidzos jums atbildēt uz šodienas vēstuli.
Priecājos, ka medības pie jums beigušās. Pie mums arī viss mierīgi. Apbēdināšu jūs tikai tajā ziņā, ka paziņošu par nelaimīgā Jāņa nāvi, kas nomira sestdienā un apglabāts piecas dienas atpakaļ. Es biju kapos un aiznesu uz viņa kapu mūsu asaras.
Gaidiet tālākas ziņas no manis.
Jūsu Otto.”
Par kādu mirušo Jāni raksta jūsu dēls?- es jautāju Viļnesa mātei.
Nezinu. Vai mazums viņam paziņu!
Kāpēc šī vēstule ir pie jums?
Mans dēls pirms došanās projām lūdza to nosūtīt, bet es tā vēl arvien to neesmu izdarījusi.
Atstājis vienu no saviem aģentiem Viļnesa dzīvoklī, es sāku noskaidrot mirušā Jāņa personību. Mums bija svarīgi atrast viņa kapavietu, jo kā izskaidroja Grundmans, tad izteiciens ”asaras” latviešu valodā bieži tiek lietots vārda “briljanti” vietā. Tāpēc bija pamatotas aizdomas, ka Otto savā vēstulē runāja par Jāņa kapā ieraktiem briljantiem.
Tika izjautātas visas pareizticīgo, luterāņu baznīcas, kapelas un sinagogas Rīgā, lai noskaidrotu , vai pie viņiem pēdējās nedēļas laikā netika apbedīts kāds cilvēks pēc vārda Jānis. Es biju pilnīgā nesaprašanā, bet vienas draudzes mācītājs ieteica man griezties pēc izziņām vēl pie divu pulku mācītājiem, kas mitinās dzīvokļos – Izborskas un Malojaroslavskas.
Izrādījās, ka pagājušajā nedēļā Malojaroslavskas pulka mājas baznīcā bija atdziedāts un apglabāts pulka kapos 4. rotas kareivis Ivans Lībus, ko biedri kopmītnēs vienmēr sauca par Jāni.
Ieguvis šīs ziņas, es braucu pie Rīgas arhibīskapa, izstāstīju viņam, ap ko lietas grozās, un lūdzu atļauju atvērt un apskatīt Jāņa kapu. Svētais tēvs atbildēja pietiekami diplomātiski:
-   Es nevaru atļaut atvērt mirušā kristieša kapu, jo tas ir pret mūsu baznīcas kanoniem. Bet nevienam nav liegts, sakārtot kapa vietu, lai tā iegūtu košāku izskatu. Varat aplikt to ar velēnām, izraut un atjaunot krustu, paplašināt kapa uzbērumu. Ja vēlaties veikt šāda veida uzlabojumus, tad no manas puses pretenziju nav.
Es, protams, izteicu karstu vēlēšanos nodarboties ar Jāņa kapa uzpošanu un, saņēmis Svētā tēva svētību un rakstisku apstiprinājumu, kopā ar diviem aģentiem devos uz karavīru kapiem. Paņēmuši dežūrējošo policistu un kapu sargu kā lieciniekus, mēs bez problēmām atradām Jāņa kapu un sākām tā apskati. Atvēruši kapa uzbērumu un izņēmuši balto koka krustu no pakājes, aptuveni pusaršinas dziļumā mēs atradām lielu metāla adatnīcu. Tā izrādījās pilna ar briljantiem.
Pēc protokola sastādīšanas krusts tika novietots atpakaļ vietā un kapa kopiņa pilnībā sakārtota.
Pagāja dažas nedēļas, bet “vice -freilene” vēl arvien neatgriezās no Pēterburgas. Es atkal sūtīju Leinu uz dzirnavām, uzdevis viņam šoreiz pieiet Viļnesa īpašumam no pretējās ceļa puses un ar tukšu somu, itin kā viņš atgrieztos no gājiena. Bet, kā pirmajā reizē, Otto dzirnavās nebija .
Taču drīzumā pasta priekšnieks pārsūtīja man vēl vienu Viļnesa vēstuli, atkal adresētu tēvocim. No tās tika skaidrs, ka Otto no Pēterburgas pārcēlies uz Rēveli un pieteicies par sulainu pie barona M. Viņš informēja tēvoci, ka drīz būs “darbiņš”. Mēs steidzāmies uz Rēveli, bez grūtībām atradām baronu M. , un beidzot “ vice- freilene” tika arestēta. Viņam brīnumainā kārtā ļoti piestāvēja augstāk minētā iesauka: viņš bija gara, gara auguma cilvēks, ar seju bez jebkāda apmatojuma, jūtīgs, sentimentāls un raudulīgs, ar pīkstulīgu sievišķu balsi. Viņš patiešām bija līdzīgs vecai meitai. Pratināšanā “vice -freilene” pilnībā noliedza savu vainu.
Tā kā viņa arests nevarēja palikt noslēpumā pārējiem viņa līdzdalībniekiem, es nekavējoties devos uz dzirnavām, lai veiktu kratīšanu. Otto brālis bija pārsteigts kā zibens ķerts, ieraudzījis mani parādāmies kopā ar uzraugu Leinu, kas ne tik sen apmeklēja viņa māju kā miermīlīgs grāmatu izplatītājs. Mūsu ierašanās brīdī Viļnesa dzirnavās, viņš paķēra kaut kādu papīrīti un ātri to iebāza mutē, acīmredzot nojautis kaut ko nelāgu. Tas gan nekavējoties tika izrauts no turienes un izrādījās, ka tā bija pārvaldnieka sūtīta zīmīte, kurā tika vēstīts, ka no Otto ir pienākušas ziņas no Rēveles.
Mēs arestējām arī šo Viļnesa brāli, kaut cītīgā kratīšana visā ēkā nedeva nekādus rezultātus.
Atgriežoties Rīgā man ziņoja, ka Otto Vilness kamerā mēģinājis izdarīt pašnāvību, pārdurot vēnu ar metāla gabaliņu, ko bija noņēmis no savas zābakšņores. Tikai nejauša uzrauga atnākšana izglāba Viļnesu no nāves. Viņš tika nosūtīts uz cietuma slimnīcu, kur ārsts apsolīja viņu tuvākajā laikā uzcelt kājās.
Pēc dažām dienām man pazvanīja cietuma slimnīcas priekšnieks un informēja, ka pie Viļnesa mātes, kas apmeklēja dēlu, no slimnīcas promejot, tika konfiscēta Bībele, ko tai bija nodevis Otto. Tas izrādījās parasts, neliela formāta Bībeles eksemplārs. Es sāku to uzmanīgi pārlapot, meklējot kaut kādas zīmes, pasvītrotus burtus vai ko tamlīdzīgu.
Nekādas norunāta šifra pazīmes neatradu. Es atdalīju tās muguriņu un iekšējā malā pamanīju pielīmētu tīru, baltu papīrīti. To uzmanīgi atlīmēju un, apgriezis otrādi, es ieraudzīju sīki uzrakstītas rindas. Ar lupas palīdzību varēja izlasīt šo: “Jānis Lībus, Malojaroslavskas pulka 4-tās rotas kareivis, miris 5.novembrī, apglabāts pulka kapos. Uz viņa kapu es aiznesu mūsu asaras”. Zemāk bija uzzīmēts kapa krusts, bet zem tā ar zīmuli atzīmēts punkts.
Acīmredzot māte paspēja Otto pateikt, ka veicot kratīšanu, viņa vēstule, kas bija adresēta tēvocim, tika konfiscēta, un Viļness atkārtoti sūtīja ziņu par briljantu atrašanās vietu.
Viņiem abiem neienāca prātā, ka es šo vēstuli nofotografēju, oriģināls nosūtīts pēc adreses.
Lieta bija jau pietiekami skaidra, un es nolēmu, ka pienācis brīdis arestēt Meijeru. Aģenti, kas devās ar šo mērķi uz grāfa Mellina īpašumu, pastāstīja man, ka grāfs ļoti sašuta un visādi pretojās sava pārvaldnieka arestam kā tādam aktam, kas neatbilst nekam, ir cietsirdīgs un nevajadzīgs. Bet instrukcijas, manis dotās, bija kategoriskas un, neskatoties uz grāfa protestiem, Meijers tomēr tika arestēts un atvests uz Rīgu. Pēc dažām dienām, tikko Meijers bija atlabis, es viņu izsaucu pie sevis uz kabinetu.
Lūk, tā , Viļness- es viņam teicu.- Izsaucu tevi uz pratināšanu pēdējo reizi. Gribi- atzīsties, negribi- neatzīsties,- tava darīšana. Pierādījumi pret tevi ir pilnībā neapgāžami. Tavs tēvocis Meijers un brālis ir arestēti un atzinušies it visā, izstāstot (te es, protams, gāju uz urrā!), kā jūs naktī ar laivu pārvedāt lietas.
“Vice -freilen” neticīgi pasmaidīja.
-    Nedomā, ka es tev to saku tā vien, ar nolūku uzķert. Atkārtoju, viņi visā ir atzinušies, un, lūk, tev pierādījumi: viņi atdeva briljantus, ko tu biji ieracis pulka kapos zem Jāņa krusta. Lūk, tie!( Es izņēmu no kabatas adatu kastīti un izbēru uz galda briljantus.) Lūk, Meijera zīmīte tavam brālim, kas arī liecina pret jums. Lūk, tava vēstule no Rēveles, adresēta tēvocim. Lūk, papīrītis, kas bija pielīmēts pie Bībeles muguriņas. Visbeidzot, ne jau aiz tīras sirdsapziņas tu mēģināji izdarīt pašnāvību. Pietiekami tev? Atceries, ka godīga atzīšanās samazinās tavu sodu.
“Vice -freilen”, samulsināts ar pierādījumiem, apbēdināts par briljantu zaudējumu, noticējis, ka tēvocis un brālis atzinušies visā, uzskatīja, ka nav vērts pretoties, un izteica pilnīgu atzīšanos.
Ar sev raksturīgo ekspansivitāti viņš sāka sevis pašmocīšanu, apberot sevi ne tikai ar nicinošiem epitetiem un lamu vārdiem, bet arī drudžaini raustot matu kušķus no savas jau tā nekuplās galvvirsas.
Braucam, braucam, priekšniek! Es parādīšu Jums, kur ieraktas lietas, atgriezīsiet grāfam viņa mantu: nežēlojiet mūs- noziedzniekus! Tā mums arī vajag, turpu mums ceļš!
Nevēlēdamies zaudēt ne brīdi un baidoties, ka “vice- freilen” varētu mainīt savu lēmumu, es nekavējoties pa telefonu nodrošinājos ar lokomotīvi un apsildāmu vagonu un, paņēmis četrus aģentus kopā ar Otto Vilnesu, izbraucu pēc viņa norādījuma uz Hincenbergas staciju. Te, mežā, netālu no stacijas, viņš pieveda mūs pie kāda krūma un teica: “Šeit.”
Ar laužņu un lāpstu palīdzību izrakām un izmētājām jau piesalušo zemi, un atrakām lielu, augstu un novecējušu lando ledeņu kasti. Tajā atradās trubiņās sarullētas procentu zīmes un divas rokassprādzes ar tukšām akmeņu ligzdiņām.
Akmeņus “vice -freilene” bija paspējusi pārdot jau pirms aizbraukšanas uz Pēterburgu.
Tepat, blakus skārda bundžai, sērkociņu kastītē, gulēja grāfienes piezīmju grāmatiņa ar miniatūru un pulkstentiņu. Diemžēl neveiksmīga lāpstas cirtiena rezultātā bija nocirsts viens miniatūras stūrītis un sadragāts pulkstenītis.
No šī krūma, vadoties pēc aizlauztajiem koku zariņiem, “vice -freilene” veda mūs tālāk, uz nākošo slēptuvi.
Tādas slēptuves izrādījās veselas desmit.
Viss nolaupītais tika atrasts, bet, par nožēlu, ne saglabātā veidā. Piemēram, milzīgās sudraba bļodas bija sacirstas daļās, visticamāk, lai tās vieglāk būtu paslēpt.
Mani pieņēmumi par to, kā notika noziegums, pilnībā apstiprinājās. Pēc vainīgo atzīšanās, viss bija noticis šādi. Divi brāļi Viļnesi nakts laikā iekļuva dārzā un, aizkļuvuši līdz stiklotajai verandai, tika apkrauti ar dārgu nešļavu, ko viņiem nodeva tēvocis – pārvaldnieks Meijers, kas ar grāfa atslēgu, paņemtu no rakstāmgalda, atslēdza ugunsdrošo skapi un izvilka no tā visas dārglietas. Brāļi vairākos piegājienos pārnesa laupījumu no verandas līdz ezeram, iekrāva laivā un pārīrās uz pretējo krastu, tur iekrāva visu labumu tur stāvošajā vezumā. Viens no viņiem veda guvumu, bet otrs atgriezās un aiznesa atslēgu no ķēdes, ar kuru bija piestiprināta laiva, tēvocim, kas viņu gaidīja.
Pietiekami īpatnēju psiholoģiju parādīja grāfs attiecībā uz Meijeru: viņš ņēmās papildus rūpēties, visādos veidos cenšoties mīkstināt viņa dalību.
Pats Meijers neizrādīja īpašu nožēlu un par grāfu atsaucās ar ienaidu un aizkaitinājumu...
Kā pēc visa tā neteikt, ka ļaužu pateicība – tukša skaņa!...